Mani sauc Aleksejs Titovs. Dzīvoju Rīgā, bet mans pamatdarbs atrodas brīnišķā kūrortpilsētā Jūrmala. Jūrmalā arī apgūstu medicīnu Latvijas Universitātes P.Stradiņa medicīnas koledžā, kur studēju budžetā. 

Aprakstīšu ceļu, pa kuru es nonācu pie masāžas mākslas – mana sirds aicinājuma.

Kādreiz man bija veiksmīga karjera viesnīcu industrijā, taču darbs nenesa gandarījumu. Bija pienācīga peļņa, taču trūka sajūtas, ka mans darbs nāk par labu cilvēkiem. Trūka tā, pēc kā tiecos no agras jaunības…

Bērnībā es ļoti bieži un smagi slimoju. Savu vienaudžu vidū izcēlos ar garu augumu, kas asi kontrastēja ar neveselīgu kalsnumu, kā arī bālumu un pašpaļāvības trūkumu. Astmas akūtajos gadījumos, nevarēju paiet pat desmit soļus bez atdusas, bet daudzas naktis pavadīju četrrāpus vai guļot uz augstiem spilveniem gandrīz sēdus stāvoklī. – Tā bija vieglāk elpot! Tādu faktoru dēļ kā ļoti vāja muskuļu korsete, mazkustība un virkne kompleksu, neapzināti metu kūkumu. Pat skolā sēžot pie sola, nepārtraukti locīju savu muguru tās lējējā daļā, atkal ar mērķi neizcelties klases biedru vidū. Tas viss negatīvi ietekmēja manu stāju. Man bija desmit gadi, kad mani vecāki pārtrauca akli sekot tradicionālās medicīnas pārstāvju norādījumiem, jo imunitāte palika arvien vājāka, bet manu slimību pušķis kļuva arvien kuplāks. Daļēji tas izrieta no mana organisma piesātinātības ar zālēm, daļēji no tā, ka es stabili uzskatīju sevi par slimu. Man pat piedāvāja noformēt invaliditāti. Mans toreizējais motīvs materiāli palīdzēt savai ģimenei uz invaliditātes pabalstu rēķina ņēma virsroku, taču vecāku dzelzs gribasspēks un ticība brīnumam pasargāja mani no tā. Es sāku iet baznīcā, izmēģināju dažādas netradicionālās medicīnas metodes, pārliecinājos par milzīgu ārstnieciskās masāžas dziedniecisku spēku. Liela loma manā izveseļošanās ir karatē, ar ko toreiz notika mana pirmā iepazīšanās. Trenera iejūtīga, bet vienlaikus pietiekami stingra attieksme pret saviem vienaudžiem, palīdzēja atmest izdomātus kompleksus. Veselība uzlabojās, kā rezultātā, liecības sāka greznoties maksimālās atzīmes sportā. Šie veselību veicinošie un garu stiprinošie pasākumi kopsummā palīdzēja atklāt arvien jaunus dzīvesprieka aspektus sevī. Jau toreiz sapratu, ka īstas cilvēka veselības pamats slēpjas viņa neatkarībā un gara brīvībā.

Absolvējot vidusskolu, mēģināju iestāties psiholoģijas fakultāte. – Saņemot izglītību, vēlējos palīdzēt cilvēkiem šķēršļu pārvarēšanā. Neizturot tikai vienu no iestājeksāmeniem (matemātikā), galu galā pieņēmu lēmumu atstāt aizraušanos ar psiholoģiju vaļasprieka statusā un iestāties RTU Valodu Institūta tulku fakultātē. Studējot dienas nodaļā, pirmos trīs gadus strādāju Latvijas Nacionālās Operas publikas apkalpošanas sektorā, kas arīdzan ietekmēja manu interesi par cilvēka ķermeņa iespējām. Amats ko ieņēmu, sniedza burvīgas iespējas redzēt visus to gadu iestudējumus. Atceros, kā vērojot baleta solistu grāciju, katru reizi sajutos tik neveikls, ka bieži vien tas man kalpoja par stimulu tajā pašā dienā rast nedaudz laika lokanības vingrinājumiem! Studiju pēdējos gados sākās manas darba gaitas viesnīcu industrijā. Pateicoties raksturīgai man neatlaidīgai vēlmei tiekties un sasniegt visaugstāko profesionalitātes līmeni, lai arī kurā nozarē nebūtu nodarbināts, kāpšana pa karjeras kāpnēm bija pastāvīga un veiksmīga. Strādājot lielā viesnīcā, man bija visas iespējas izmantot savas zināšanas psiholoģijā ar mērķi ātrāk rast pareizu pieeju viesiem. Turklāt, varēju aktīvi pielietot savas valodu zināšanas.

Kas tad tomēr lika nomainīt profesiju un atteikties no diezgan labi apmaksāta darba perspektīvā nozarē? Atskaitot augstākminētos iemeslus, mūsu ar sievu bērni šeit nospēlēja ļoti būtisku lomu. Kā dēlam, tā arī meitai kopš dzimšanas bija novērojams paaugstināts muskuļu tonuss. Protams, ka griezāmies pēc palīdzības pie profesionālās masieres. Rezultāti no viņas padarītā darba iedvesmoja mani pašu dažreiz masēt (toreiz vēl tikai instinktīvi) bērnus, sievu un citus radiniekus. Es sāku saprast, ka man ļoti patīk to darīt, taču par lielāku dzinējspēku man toreiz kalpoja cilvēku atzinības. Paklausot dažiem padomiem, izgāju klasiskās masāžas kursus. Kādu laiku turpināju strādāt divos darbos, bet cik ļoti gribējās visu savu laiku veltīt masāžām! Šeit palīgā atkal nāca karatē. Nodarbojoties ar pilna kontakta, ārkārtīgi stingru, bet nebūt ne nežēlīgu pret citiem karatē veidu, es arvien dziļāk saprotu, ka praktiski visus šķēršļus savā ceļā cilvēks uzstāda sev pats. Ne jau tavs pretinieks ir tavs lielākais ienaidnieks (īstenībā nemaz nav), bet tādas tevis paša īpašības kā slinkums, apņēmības trūkums, bailes. Tieši šīs īpašības neļāva man ziedot šķietamu stabilitāti un sākt attīstīties jomā, kurā es saskatīju savu aicinājumu. Paļaujoties uz Dieva žēlastību, apņēmos visus savus spēkus, būdams tehniskais tulks pēc izglītības, veltīt ķermeņa valodas apgūšanai. Cik tas tomēr ir interesanti atpazīt tikko dzirdamus ķermeņa čukstus, vai otrādāk saklausīt tā kliegšanu un saucienus pēc palīdzības! Esmu bezgalīgi laimīgs, ka mans darbs vienlaikus ir mans vaļasprieks. Tādēļ sistemātiski bagātinu savas zināšanas un iemaņas, apmeklējot seminārus, uzzinot jaunas tehnikas un autoru metodikas, kā arī tiekoties ar kolēģiem.

Kas attiecās uz pašu mājas lapu, esmu to izveidojis, lai sniegtu nelielu priekšstatu par masāžas veidiem, vēsturi, labvēlīgu ietekmi. Pastāv ārkārtīgi daudz masāžu veidi, bet šeit ir aprakstīti tikai tie, kurus esmu mācījies, pārvaldu un piekopju savā praksē. Mājas lapa aicina atcerēties par nepieciešamību rūpēties par savu ķermeni, jo vesels gars mājo tikai veselā miesā!

Pielikšu visas pūles, lai padarīto savu mājas lapu interesantu gan tiem, kas regulāri ļaujas masāžas labvēlīgai ietekmei, gan tiem, kas tikai sāk iepazīties ar burvīgu masāžas pasauli!

No sirds priecāšos Jūs redzēt vizītēs pie manis!

Piedodiet,  dotā kategorija laicīgi atrodas izstrādes stadijā!

Indikācijas:

1. Stress, emocionālās izdegšanas sindroms, paaugstināta uzbudinātība, neirozes.
2. Sāpes mugurā, jostas vietā, kakla skriemeļos.
3. Galvas sāpes.
4. Stājas traucējumi (skolioze, lordoze, kifoze).
5. Osteohondroze.
6. Kosmētiskās problēmas (celulīts, ādas novecošana, ļengani muskuļi).
7. Sasitumi, muskuļu, cīpslu un saišu sastiepumi.
8. Lūzumi visās dzīšanas stādijās.
9. Funkcionāli traucējumi pēc lūzumiem un mežģījumiem (locītāvu mazkustība, izmaiņas muskuļos, audu nepareizi saaugumi).
10. Intensīvās fiziskās slodzes periods.
11. Paaugstināta prāta darbība.
12. Radikulīts.
13. Arteriālā hipertenzija (paaugstināts asinsspiediens)
14. Arteriālā hipertonija.
15. Bronhīts.
16. Bronhiālā astma.
17. Rehabilitācijas periods pēc ilgstošām slimībām.

Kontrindikācijas:

1. Akūts drudzis un paaugstināta temperatūra.
2. Asiņošana un tieksme uz to.
3. Asins slimības.
4. Jebkuras lokalizācijas strutojoši procesi.
5. Dažādas ādas, nagu un matu slimības.
6. Jebkuri akūtie asinsvadu un limfvadu iekaisumi, tromboze, izteikta varikozā vēnu paplašināšanās.
7. Perifērisko un galvas smadzeņu asinsvadu paplašināšanās.
8. Aortas un sirds aneirisms.
9. Alerģiskās saslimšanas ar ādas izsitumiem.
10. Vēdera dobuma orgānu saslimšana ar tieksmi uz iekšējo asiņošanu.
11. Hronisks osteomelīts.
12. Audzēji.
13. Psihiskās slimības ar paaugstinātu uzbudinātību.
14. Trešās pakāpes asinsrites nepietiekamība.
15. Hipertonisko un hipotonisko krīžu periodos.
16. Akūta miokarda išēmija.
17. Izteikta galvas smadzeņu asinsvadu skleroze.
18. Akūta respiratoru saslimšana (ARS).
19. Zarnu trakta funkciju traucējumi (slikta dūša, vemšana, caureja).
20. Trešās pakāpes sirds-plaušu nepietiekamība.

Uz ādu.

Pastiprinoties asinsritei masējamā āda kļūst veselīgi sārta un vingra. Pieaug tās aizsarg spēja pret mehāniskām un temperatūras iedarbībām. Glaudīšana veicina limfas kustību limfvados un palīdz likvidēt venozo stāzi. Šie procesi notiek ne tikai tajos asinsvados, kas atrodas masējamās virsmas laukumā, bet arī tajos, kas atrodas tai blakus. Šāda atsūcošā masāžas iedarbība tiek skaidrota ar spiediena samazināšanos masējamos asinsvados. Paaugstinot ādas muskuļu tonusu, masāža uzlabo ādas izskatu, padarot to gludu un elastīgu.

Uz locītavām.

Masāžas ietekmē uzlabojas locītavu un tuvu atrodošos asinsvadu asins apgāde, paātrinās sinoviālā šķidruma veidošanās un kustība, un rezultātā saites kļūst elastīgākas.

Uz asinsvadu un limfātisko sistēmu.

Īpaši ir jāatzīmē masāžas ietekme uz ādas kapilāru sistēmu, kas pilda vielmaiņas funkcijas starp asinīm un tās apkārtējiem audiem (limfu). Masāža izsauc kapilāru atvēršanos, bet masējamo un tuvu atrodošos ādas laukumu temperatūra paaugstinās no 0,5 līdz 5 grādiem, kas paātrina oksidēšanās-reģenerācijas procesus un veicina intensīvāku audu apgādi ar asinīm.

Uz nervu sistēmu.

Masāža iedarbojas uz perifēro un centrālo nervu sistēmu. Brīdī, kad tiek masēta āda, nervu sistēma pirmā reaģē uz mehānisko kairinājumu. Rezultātā, nervu sistēmā novirzās vesela impulsu plūsma no daudziem nervu galu orgāniem, kas uztver spiedienu, taustes un dažādus temperatūras kairinājumus.

Uz elpvadu sistēmu.

Regulāra masāža, ko veic noteiktu laika posmā, labvēlīgi ietekmē gludo plaušu muskulatūru, veicinot nosacītu refleksu veidošanos.

Uz vielmaiņu.

Veicot masāžu tieši pēc fiziskās slodzes, slāpekļa vielu izdalījums pieaugs par 15%. Turklāt masāža, kas tiek taisīta pēc muskuļu darba, paātrina pienskābes izdalīšanos no organisma.

Uz muskulatūras sistēmu.

Masāža uzlabo asinsriti un labvēlīgi ietekmē skābekļa piegādi uz muskuļiem, veicina oksidēšanās-reģenerācijas procesus. Turklāt muskuļi kļūst elastīgāki, uzlabojas to saraušanās funkcija, no tiem labāk iziet apmaiņu produkti. Masāža ietekmē arī muskuļu tonusu, turklāt, atkarībā no pielietojamo paņēmienu raksturiem, šī ietekme var būt tieši pretēja. Tas nozīmē, ka var panākt muskuļu tonusa palielināšanos (masāžas paņēmienus veicot ātrā tempā un virspusēji, turklāt masāžas seansam ir jābūt īsam), kā arī tā samazināšanos (masāžas paņēmienus veicot lēnā tempā, ilgāk un ar lielāku spēku).

Masāža veicina nogurušā muskuļa spēku atjaunošanu un paaugstina tā darbspēju. Piemēram, 5 minūšu ilga masāža ietekmē muskuli labāk nekā 20 minūšu gara atpūta. Nogurušā muskuļa darbspēja pēc masāžas pieaug 3 – 7 reizes. Pat 40 sekunžu masāža (velšana un nopurināšana) cīnītājiem pārtraukumos starp cīņām palielina masējamās rokas delnas locītavas spēku par 3,2 kg salīdzinājumā ar nemasējamās rokas palielinājumu par 0,4 kg.

Traumas, muskuļa vai tā inervācijas nerva saslimšanas gadījumos, masāža brīdina tā atrofijas attīstīšanos.

Uz organisma funkcionālo stāvokli.

Pastāv pieci galvenie masāžas organisma funkcionālā stāvokļa iedarbības tipi: tonizējošais, nomierinošais, trofiskais, energotropiskais, funkciju normalizācija.

Nepieciešams atcerēties, ka daudzkārtēji veicot masāžu, Jums uz to var izstrādāties un nostiprināties nosacījuma reflekss.

Filologu mēģinājumi noskaidrot paša vārda „masāža” izcelšanās liecina par to, ka šis jēdziens ir diezgan vecs. Daži uzskata, ka masāža ir franču vārds „massage”, kas nāk no darbības vārda „masser” (berzēt), kurš, savukārt, ir aizgūts no arābu „mass” – pieskarties, taustīt. Citem šķiet, ka vārds „masāža” ir radies no sanskrita „makch”, trešie – no grieķu vārda „masso” (saspiest ar rokām), ceturtie – no latīņu vārda „massa” (kas pielīp pie pirkstiem), piektie – no senebreju vārda „mashesh” (tvarstīt). Visi šie termini, katrs savādāk, līdz zināmai pakāpei atspoguļo masāžas paņēmienu būtību. Daudzas ciltis un tautības izmantoja masāžu ļauno garu izdzīšanas reliģisko rituālu laikā, kā arī svētu nomazgāšanu procesā, ierīvējot ķermenī dažādas eļlas.

Masāžas kā ārstnieciskā līdzekļa izmantošanas sākumi ir meklējami sirmā senatnē. Literārie avoti sniedz liecības par to, ka masāža ir bijusi pazīstama vairāk kā 25. gadsimtus p.m.ē. Mūsdienās atrastās akmens adatas fakts ir ļāvis Ķīnas tautas medicīnas akadēmijai secināt, ka akupunktūra ir pastāvējusi vismaz 10. tūkstošgades atpakaļ, bet roku masāža daudz agrāk. Masāža – īstenībā ir daļa no reliģiskām, filozofijas un medicīnas mācībām, kas nākušas no tūkstošgadu dziļumiem. Jau sen masāžu pielietoja Senajā Indijā, Japānā, Korejā, Senajā Ēģiptē, Senajā Grieķijā un Senajā Romā, Austrumu un Rietumeiropas valstīs, Senajā Krievzemē un daudzos citos pasaules nostūros. Ir zināms, ka masāžu pielietoja pat pirmatnējās Dienvidāfrikas ciltis. Acīmredzams, ka pašā sākumā sāpīgās vietas glaudīja, berzēja un mīcīja tīri instinktīvi. Masāžu veica tautas medicīnas pašos agrīnajos attīstības posmos.

Ķīnā masāžu sāka pielietot trešajā tūkstošgadē p.m.ē. Tur to izmantoja reimatisko sāpju, mežģījumu ārstēšanai, noguruma, muskuļu spazmu noņemšanai. Turklāt, veicot masāžu, ķīnieši berzēja ar rokām visu ķermeni, maigi saspiežot muskuļus un veicot īpatnējas raustīšanas kustības locītavās. Raustīšanas laikā krakšķus varēja dzirdēt pat no liela attāluma. Par masāžas pielietošanu Senajā Ķīnā pirmoreiz tiek minēts grāmatā „Kong-Fu” („Cilvēka māksla”), kas ir uzrakstīta 2698.gadā p.m.ē. „Kong-Fu” manuskripta autori apgalvoja, ka kustības (vingrošana un masāža) uztur elpošanas līdzsvaru, bet elpošana, savukārt, ir asinsrites regulators. Mūsu ēras VI gs. pirmo reizi pasaules vēsturē Ķīnā tika dibināts valsts medicīnas institūts, kurā kā obligāto disciplīnu pasniedza ārstniecisko masāžu. Gandrīz visās Senās Ķīnas provincēs bija ārstnieciskās vingrošanas skolas, kurās sagatavoja taosse ārstus, kas praktizēja masāžu un ārstniecisko vingrošanu. VI gs. p.m.ē. Ķīnā tika izdota 64. sējumu liela enciklopēdija ar nosaukumu „San-Tsai-Tu-Gosi”, kurā bija sistematizēti berzēšanas, mīcīšanas, dauzīšanas, vibrācijas, pasīvo kustību paņēmieni, izklāstīta senās ķīniešu masāžas metodika un tehnika.

Senajā Indijā masāžu pielietoja visos dzīves gadījumos: slimību un čūsku kodienu, noguruma un īpaši traumu, sasitumu, lūzumu un sastiepumu gadījumos. Tur speciāli apmācīti priesteri taisīja masāžu svētajos tempļos. Mākslā dziedināt ar masāžu viņi guva tādus panākumus, ka vienkāršos cilvēkos izraisīja māņticīgās bailes. Masāžas paņēmieni Senajā Indijā sīki aprakstīti „Ajūrvēdas” traktātā – „Dzīves zinības” (IX – III gs p.m.ē.). Tai pat laikā norisa ķermeņa izmīcīšana – no augšējām ekstremitātēm līdz pēdām. Indieši pirmie apvienoja tvaika pirtis ar masāžu. Masāžas laikā, pirtī, uz sakarsētām dzelzs plītīm lēja noteiktu ūdens daudzumu, kurš iztvaikojot, iekļuva katra klātesošā ādā. Kad cilvēka ķermenis kļuva pietiekoši mitrs, tad masējamo nolika uz grīdas un katrā pusē viens kalps ar dažādu spēku saspieda atslābušos ekstremitāšu muskuļus, bet pēc tam masēja vēderu un krūtis. Tad cilvēku grieza uz vēdera un veica masāžu uz pakaļējās ķermeņa virsmas.

4000.g. p.m.ē. Senajā Ēģiptē, Līvijā, Bābelē masāžu izmantoja gan ārstējot brūces, ko kareivji guva kaujās, gan fizisko spēku atjaunošanai pēc kara pārgājieniem. Vienā no papirusiem, ko atrada 1841.g. Ēģiptes karavadoņa sarkofāgā, bija attēloti tādi masāžas paņēmieni kā glaudīšana, berzēšana un dauzīšana. Asīrijas ķēniņam Sanheriba (861.-705. g. p.m.ē.) piederušu priekšmetu vidū bija bareljefs no alebastra, kas attēloja divus cilvēkus, viens no kuriem masēja otru.

Masāža kopā ar eļļu un ziežu ierīvēšanu ādā bija seno grieķu pārņemta no Ēģiptes. Homērs apraksta kā Circeja pirtī ar ziedēm ieberzēja Odiseju. Senās Grieķijas ārsti pielietoja masāžu ne tikai medicīnā ārstēšanas nolūkos, bet arī ieviesa to sadzīvē, sportā, skolā un armijā. Iedzīvotāju fiziskās audzināšanas sistēmā parādijās jauns masāžas veids – ķermeņa, kurš ar veselības nostiprināšanas mērķi tika izpildīts kopā ar fiziskiem vingrinājumiem. Jaunatne mācījās ģimnāzijās, kur masāža bija obligātas izvēles mācību priekšmets. Pirmais no grieķu ārstiem, kurš ieteica pielietot masāžu kā atveseļošanās līdzekli, bija Herodikoss (484. – 425.g. p.m.ē.). Viņa māceklis Hipokrāts, slimību ārstēšanai rekomendēja masāžu ar audu mīcīšanu (460. – 377.g. p.m.ē.). Krājumā „Hipokrāta kodekss” (“Corpus Hyppocraticum”) autors aprakstīja fizisko vingrinājumu un masāžas paņēmienu ietekmi uz slimu cilvēkam. Skaidroja to ārstniecisko ietekmi ar fizioloģisko procesu stimulāciju. Tieši Hipokrātam pieder izteiciens: ”Ārstam jābūt pieredzējušam daudzās lietās un, starp citu, arī masāžā”. Viņš aicināja īpašu uzmanību pievērst mīcīšanas paņēmieniem, uzsverot, ka to ietekmē „atslābušais loceklis stiprinās, bet saspringtais kļūst kustīgs”. Hipokrātu atzīst par masāžas kā ārstnieciska līdzekļa pamatlicēju.

Senās Romas ārsti arī pārņēma masāžas teorijas un prakses sasniegumus no ķīniešiem, indiešiem, ēģiptiešiem un grieķiem, un veicinājuši masāžas turpmāku attīstību kā ārstēšanas mākslu un fiziskās audzināšanas veidu. Ļoti plaši masāžu pielietoja romieši Karakallas un Diokletiāna pirtīs. Masāžas paņēmieni, kas bija pārnesti uz Seno Romu, tika izmantoti gladiatoru skolās. Masāžu veica gan pirms cīņas (labākai organisma sagatavošanai), gan pēc tās ar traumu ārstēšanas mērķiem un spēku ātrākai atjaunošanai pirms tālākajām divkaujām. Imperatora armijā masāža kļuva par kareivju fiziskās sagatavošanas neatņemamo daļu.

Senās Krievzemes slāvu ciltis, kā par to liecina Nestora raksti, atrodoties sava klimata bargajos apstākļos, bieži izmantoja mazgāšanos un pēršanos pirtīs, pašmasāžu, sitot sev ar bērza vai ozola pirtsslotu pa ādu. Bēržot locītavas un mīcot muskuļus plaši izmantoja smēres, taukus un speciālas zāles, vārītas no augiem un lapām. Līdzīga masāža bija izplatīta arī somiem un karēļiem.

Beidzamā masāžas pārveidošanās par patstāvīgu ārstēšanas metodi notika tikai mūsu ēras pirmās tūkstošgades otrajā pusē. Kopš tiem laikiem cilvēce vāca un akumulēja šo pieredzi.