Piedodiet, dotā kategorija laicīgi atrodas izstrādes stadijā!
Indikācijas:
Kontrindikācijas:
Uz ādu.
Pastiprinoties asinsritei masējamā āda kļūst veselīgi sārta un vingra. Pieaug tās aizsarg spēja pret mehāniskām un temperatūras iedarbībām. Glaudīšana veicina limfas kustību limfvados un palīdz likvidēt venozo stāzi. Šie procesi notiek ne tikai tajos asinsvados, kas atrodas masējamās virsmas laukumā, bet arī tajos, kas atrodas tai blakus. Šāda atsūcošā masāžas iedarbība tiek skaidrota ar spiediena samazināšanos masējamos asinsvados. Paaugstinot ādas muskuļu tonusu, masāža uzlabo ādas izskatu, padarot to gludu un elastīgu.
Uz locītavām.
Masāžas ietekmē uzlabojas locītavu un tuvu atrodošos asinsvadu asins apgāde, paātrinās sinoviālā šķidruma veidošanās un kustība, un rezultātā saites kļūst elastīgākas.
Uz asinsvadu un limfātisko sistēmu.
Īpaši ir jāatzīmē masāžas ietekme uz ādas kapilāru sistēmu, kas pilda vielmaiņas funkcijas starp asinīm un tās apkārtējiem audiem (limfu). Masāža izsauc kapilāru atvēršanos, bet masējamo un tuvu atrodošos ādas laukumu temperatūra paaugstinās no 0,5 līdz 5 grādiem, kas paātrina oksidēšanās-reģenerācijas procesus un veicina intensīvāku audu apgādi ar asinīm.
Uz nervu sistēmu.
Masāža iedarbojas uz perifēro un centrālo nervu sistēmu. Brīdī, kad tiek masēta āda, nervu sistēma pirmā reaģē uz mehānisko kairinājumu. Rezultātā, nervu sistēmā novirzās vesela impulsu plūsma no daudziem nervu galu orgāniem, kas uztver spiedienu, taustes un dažādus temperatūras kairinājumus.
Uz elpvadu sistēmu.
Regulāra masāža, ko veic noteiktu laika posmā, labvēlīgi ietekmē gludo plaušu muskulatūru, veicinot nosacītu refleksu veidošanos.
Uz vielmaiņu.
Veicot masāžu tieši pēc fiziskās slodzes, slāpekļa vielu izdalījums pieaugs par 15%. Turklāt masāža, kas tiek taisīta pēc muskuļu darba, paātrina pienskābes izdalīšanos no organisma.
Uz muskulatūras sistēmu.
Masāža uzlabo asinsriti un labvēlīgi ietekmē skābekļa piegādi uz muskuļiem, veicina oksidēšanās-reģenerācijas procesus. Turklāt muskuļi kļūst elastīgāki, uzlabojas to saraušanās funkcija, no tiem labāk iziet apmaiņu produkti. Masāža ietekmē arī muskuļu tonusu, turklāt, atkarībā no pielietojamo paņēmienu raksturiem, šī ietekme var būt tieši pretēja. Tas nozīmē, ka var panākt muskuļu tonusa palielināšanos (masāžas paņēmienus veicot ātrā tempā un virspusēji, turklāt masāžas seansam ir jābūt īsam), kā arī tā samazināšanos (masāžas paņēmienus veicot lēnā tempā, ilgāk un ar lielāku spēku).
Masāža veicina nogurušā muskuļa spēku atjaunošanu un paaugstina tā darbspēju. Piemēram, 5 minūšu ilga masāža ietekmē muskuli labāk nekā 20 minūšu gara atpūta. Nogurušā muskuļa darbspēja pēc masāžas pieaug 3 – 7 reizes. Pat 40 sekunžu masāža (velšana un nopurināšana) cīnītājiem pārtraukumos starp cīņām palielina masējamās rokas delnas locītavas spēku par 3,2 kg salīdzinājumā ar nemasējamās rokas palielinājumu par 0,4 kg.
Traumas, muskuļa vai tā inervācijas nerva saslimšanas gadījumos, masāža brīdina tā atrofijas attīstīšanos.
Uz organisma funkcionālo stāvokli.
Pastāv pieci galvenie masāžas organisma funkcionālā stāvokļa iedarbības tipi: tonizējošais, nomierinošais, trofiskais, energotropiskais, funkciju normalizācija.
Nepieciešams atcerēties, ka daudzkārtēji veicot masāžu, Jums uz to var izstrādāties un nostiprināties nosacījuma reflekss.
Klasiskā masāža ir praktiski visu citu masāžas metodiku pamatā. Lielākā daļa masieru sāk savu praksi tieši ar to. Par cik tā ir ļoti izplatīta un ir pierādījusi savu efektivitāti kā ārstēšanas metode un dažādu citu slimību profilaksē, visdrīzāk, Jūs jau esat par to dzirdējuši, un droši vien arī izmēģinājuši uz sevis. Klasiskās masāžas pamata paņēmienu izmantošana, proti, glaudīšana, izspiešana, berzēšana, mīcīšana un vibrācija, kalpo noteiktu mērķu sasniegšanai.
Piemēram, glaudīšana nomierina un sagatavo ādu. Izspiešana veicina ātru asins un limfas kustību, kā arī dziļi silda muskuļu audus un normalizē audu apmaiņu procesu. Mīcīšana ir pasīva muskuļu vingrošana, kas sekmē sadales produktu likvidēšanu no audiem. Vibrācija uzlabo organisma reflektoriskās reakcijas, maina dažu orgānu sekrēcijas darbību, atkarībā no biežuma un amplitūdas, var paplašināt vai sašaurināt asinsvadus. Atkārtotu atsevišķu masāžas paņēmienu daudzums ir atšķirīgs un atkarīgs no pacienta individuālām īpatnībām un dažiem citiem faktoriem (vecums, veselības stāvoklis u.tml.).
Pareiza to izvēle veicina sāpju, piepampumu, saaugumu likvidēšanu, dzimuma funkciju normalizāciju, traumēto audu reģenerācijas procesu paātrināšanu. Atjaunojas nogurušo muskuļu spēks, palielinās to darbspēja, nostiprinās locītavas un saites. Klasiskā masāža – universāls ādas, muskuļu, locītavu, centrālās nervu sistēmas un visa ķermeņa iedarbības līdzeklis, absolūti bez jebkādām zālēm.
Relaksējoša (antistresa) masāža.
Ir zināms – jo atslābinātāki ir muskuļi, jo mazāk impulsu no tiem nokļūst smadzenēs. Bet kad smadzenes saņem mazāk uzbudinājuma signālus no ķermeņa perifērijas, tās sāk nomierināties. Šī fizioloģiskā likumsakarība tiek izmantota relaksējošas masāžas metodikā. Neatkarīgi no tā, vai muskuļu nogurums ir radies no uzturēšanās pastāvīgā stresā vai pārmērīgas fiziskās slodzes, iedarbība uz muskuļiem ar relaksējošas masāžas palīdzību noņem nogurumu, rada mundruma, viegluma sajūtu. Šis masāžas veids, pirmkārt ir domāts cilvēka enerģētikas atjaunošanai un uzturēšanai. Labsirdība un uzmanība no masiera puses, labvēlīgi ietekmē pacientu un viņu nomierina. Masāžas seansa laikā pazūd nemiers, samazinās muskuļu spriedze, normalizējas asinsrite, ātri pazūd sāpes. Ķermenis atslābinās un kļūst siltāks. Relaksējoša masāža rada patīkamu mieru. Kopējās relaksējošas masāžas seanss – ir lieliska vispārēja atveseļošanas procedūra, kas ātri noņem nogurumu un atjauno darbspējas, pasargā no pārguruma, radot labu noskaņojumu mobilizācijai pirms grūtā darba.
Sporta masāža – ir masāžas veids, ko pielieto praksē fizisko īpašību pilnveidošanai. Kalpo par lielisku profilakses un traumu ārstēšanas līdzekli. Veido vienu no sporta treniņu ķēdes posmiem. Šī masāžas veida pielietošana labvēlīgi ietekmē ātrāku sporta formas sasniegšanu, kā arī tās saglabāšanu. Turklāt, sporta masāža kārtīgi sagatavo sacensībām un palīdz cīņai ar nogurumu. Sporta masāžai ir liela nozīme visu treniņu posmos. Tā ir trenēšanas procesa sastāvdaļa un tiek pielietota gan tieši pirms sacensībām, gan arī to laikā.
Izdala sekojošus sporta masāžas veidus:
Treniņu.
Treniņu laikā rodas muskuļu mikrotraumas, tiek novērots neliels muskuļu audu uzpampums, bet masāža palīdz likvidēt šīs parādības, vienlaicīgi stimulējot asinsriti un veicinot dziedēšanas procesus.
Iepriekšējā.
Masāža, kas veikta pirms sacensībām, ir efektīva traumatisma profilakse. Masāža iedarbojas uz saitēm un cīpslām, tās sildot un izstiepjot. Savienojošiem audiem nav savas asins apgādes sistēmas, tāpēc tie arī neiesilst tik ātri. Nepietiekami iesildīti savienojošie audi ir vairāk pakļauti pārrāvumiem un sastiepumiem, tādēļ masierim veicot masāžu pirms sacensībām un treniņiem būtiski mazinās traumēšanas varbūtība.
Atjaunojošā.
Masāža pēc slodzes palīdz samazināt sāpes piepūlētajos muskuļos un saglabāt to lokanību, samazinot tieksmi uz spazmām. Veicina muskuļu darbspējas atjaunošanos pēc slodzes.
Filologu mēģinājumi noskaidrot paša vārda „masāža” izcelšanās liecina par to, ka šis jēdziens ir diezgan vecs. Daži uzskata, ka masāža ir franču vārds „massage”, kas nāk no darbības vārda „masser” (berzēt), kurš, savukārt, ir aizgūts no arābu „mass” – pieskarties, taustīt. Citem šķiet, ka vārds „masāža” ir radies no sanskrita „makch”, trešie – no grieķu vārda „masso” (saspiest ar rokām), ceturtie – no latīņu vārda „massa” (kas pielīp pie pirkstiem), piektie – no senebreju vārda „mashesh” (tvarstīt). Visi šie termini, katrs savādāk, līdz zināmai pakāpei atspoguļo masāžas paņēmienu būtību. Daudzas ciltis un tautības izmantoja masāžu ļauno garu izdzīšanas reliģisko rituālu laikā, kā arī svētu nomazgāšanu procesā, ierīvējot ķermenī dažādas eļlas.
Masāžas kā ārstnieciskā līdzekļa izmantošanas sākumi ir meklējami sirmā senatnē. Literārie avoti sniedz liecības par to, ka masāža ir bijusi pazīstama vairāk kā 25. gadsimtus p.m.ē. Mūsdienās atrastās akmens adatas fakts ir ļāvis Ķīnas tautas medicīnas akadēmijai secināt, ka akupunktūra ir pastāvējusi vismaz 10. tūkstošgades atpakaļ, bet roku masāža daudz agrāk. Masāža – īstenībā ir daļa no reliģiskām, filozofijas un medicīnas mācībām, kas nākušas no tūkstošgadu dziļumiem. Jau sen masāžu pielietoja Senajā Indijā, Japānā, Korejā, Senajā Ēģiptē, Senajā Grieķijā un Senajā Romā, Austrumu un Rietumeiropas valstīs, Senajā Krievzemē un daudzos citos pasaules nostūros. Ir zināms, ka masāžu pielietoja pat pirmatnējās Dienvidāfrikas ciltis. Acīmredzams, ka pašā sākumā sāpīgās vietas glaudīja, berzēja un mīcīja tīri instinktīvi. Masāžu veica tautas medicīnas pašos agrīnajos attīstības posmos.
Ķīnā masāžu sāka pielietot trešajā tūkstošgadē p.m.ē. Tur to izmantoja reimatisko sāpju, mežģījumu ārstēšanai, noguruma, muskuļu spazmu noņemšanai. Turklāt, veicot masāžu, ķīnieši berzēja ar rokām visu ķermeni, maigi saspiežot muskuļus un veicot īpatnējas raustīšanas kustības locītavās. Raustīšanas laikā krakšķus varēja dzirdēt pat no liela attāluma. Par masāžas pielietošanu Senajā Ķīnā pirmoreiz tiek minēts grāmatā „Kong-Fu” („Cilvēka māksla”), kas ir uzrakstīta 2698.gadā p.m.ē. „Kong-Fu” manuskripta autori apgalvoja, ka kustības (vingrošana un masāža) uztur elpošanas līdzsvaru, bet elpošana, savukārt, ir asinsrites regulators. Mūsu ēras VI gs. pirmo reizi pasaules vēsturē Ķīnā tika dibināts valsts medicīnas institūts, kurā kā obligāto disciplīnu pasniedza ārstniecisko masāžu. Gandrīz visās Senās Ķīnas provincēs bija ārstnieciskās vingrošanas skolas, kurās sagatavoja taosse ārstus, kas praktizēja masāžu un ārstniecisko vingrošanu. VI gs. p.m.ē. Ķīnā tika izdota 64. sējumu liela enciklopēdija ar nosaukumu „San-Tsai-Tu-Gosi”, kurā bija sistematizēti berzēšanas, mīcīšanas, dauzīšanas, vibrācijas, pasīvo kustību paņēmieni, izklāstīta senās ķīniešu masāžas metodika un tehnika.
Senajā Indijā masāžu pielietoja visos dzīves gadījumos: slimību un čūsku kodienu, noguruma un īpaši traumu, sasitumu, lūzumu un sastiepumu gadījumos. Tur speciāli apmācīti priesteri taisīja masāžu svētajos tempļos. Mākslā dziedināt ar masāžu viņi guva tādus panākumus, ka vienkāršos cilvēkos izraisīja māņticīgās bailes. Masāžas paņēmieni Senajā Indijā sīki aprakstīti „Ajūrvēdas” traktātā – „Dzīves zinības” (IX – III gs p.m.ē.). Tai pat laikā norisa ķermeņa izmīcīšana – no augšējām ekstremitātēm līdz pēdām. Indieši pirmie apvienoja tvaika pirtis ar masāžu. Masāžas laikā, pirtī, uz sakarsētām dzelzs plītīm lēja noteiktu ūdens daudzumu, kurš iztvaikojot, iekļuva katra klātesošā ādā. Kad cilvēka ķermenis kļuva pietiekoši mitrs, tad masējamo nolika uz grīdas un katrā pusē viens kalps ar dažādu spēku saspieda atslābušos ekstremitāšu muskuļus, bet pēc tam masēja vēderu un krūtis. Tad cilvēku grieza uz vēdera un veica masāžu uz pakaļējās ķermeņa virsmas.
4000.g. p.m.ē. Senajā Ēģiptē, Līvijā, Bābelē masāžu izmantoja gan ārstējot brūces, ko kareivji guva kaujās, gan fizisko spēku atjaunošanai pēc kara pārgājieniem. Vienā no papirusiem, ko atrada 1841.g. Ēģiptes karavadoņa sarkofāgā, bija attēloti tādi masāžas paņēmieni kā glaudīšana, berzēšana un dauzīšana. Asīrijas ķēniņam Sanheriba (861.-705. g. p.m.ē.) piederušu priekšmetu vidū bija bareljefs no alebastra, kas attēloja divus cilvēkus, viens no kuriem masēja otru.
Masāža kopā ar eļļu un ziežu ierīvēšanu ādā bija seno grieķu pārņemta no Ēģiptes. Homērs apraksta kā Circeja pirtī ar ziedēm ieberzēja Odiseju. Senās Grieķijas ārsti pielietoja masāžu ne tikai medicīnā ārstēšanas nolūkos, bet arī ieviesa to sadzīvē, sportā, skolā un armijā. Iedzīvotāju fiziskās audzināšanas sistēmā parādijās jauns masāžas veids – ķermeņa, kurš ar veselības nostiprināšanas mērķi tika izpildīts kopā ar fiziskiem vingrinājumiem. Jaunatne mācījās ģimnāzijās, kur masāža bija obligātas izvēles mācību priekšmets. Pirmais no grieķu ārstiem, kurš ieteica pielietot masāžu kā atveseļošanās līdzekli, bija Herodikoss (484. – 425.g. p.m.ē.). Viņa māceklis Hipokrāts, slimību ārstēšanai rekomendēja masāžu ar audu mīcīšanu (460. – 377.g. p.m.ē.). Krājumā „Hipokrāta kodekss” (“Corpus Hyppocraticum”) autors aprakstīja fizisko vingrinājumu un masāžas paņēmienu ietekmi uz slimu cilvēkam. Skaidroja to ārstniecisko ietekmi ar fizioloģisko procesu stimulāciju. Tieši Hipokrātam pieder izteiciens: ”Ārstam jābūt pieredzējušam daudzās lietās un, starp citu, arī masāžā”. Viņš aicināja īpašu uzmanību pievērst mīcīšanas paņēmieniem, uzsverot, ka to ietekmē „atslābušais loceklis stiprinās, bet saspringtais kļūst kustīgs”. Hipokrātu atzīst par masāžas kā ārstnieciska līdzekļa pamatlicēju.
Senās Romas ārsti arī pārņēma masāžas teorijas un prakses sasniegumus no ķīniešiem, indiešiem, ēģiptiešiem un grieķiem, un veicinājuši masāžas turpmāku attīstību kā ārstēšanas mākslu un fiziskās audzināšanas veidu. Ļoti plaši masāžu pielietoja romieši Karakallas un Diokletiāna pirtīs. Masāžas paņēmieni, kas bija pārnesti uz Seno Romu, tika izmantoti gladiatoru skolās. Masāžu veica gan pirms cīņas (labākai organisma sagatavošanai), gan pēc tās ar traumu ārstēšanas mērķiem un spēku ātrākai atjaunošanai pirms tālākajām divkaujām. Imperatora armijā masāža kļuva par kareivju fiziskās sagatavošanas neatņemamo daļu.
Senās Krievzemes slāvu ciltis, kā par to liecina Nestora raksti, atrodoties sava klimata bargajos apstākļos, bieži izmantoja mazgāšanos un pēršanos pirtīs, pašmasāžu, sitot sev ar bērza vai ozola pirtsslotu pa ādu. Bēržot locītavas un mīcot muskuļus plaši izmantoja smēres, taukus un speciālas zāles, vārītas no augiem un lapām. Līdzīga masāža bija izplatīta arī somiem un karēļiem.
Beidzamā masāžas pārveidošanās par patstāvīgu ārstēšanas metodi notika tikai mūsu ēras pirmās tūkstošgades otrajā pusē. Kopš tiem laikiem cilvēce vāca un akumulēja šo pieredzi.
Loading ...